Kurš gan neko nav dzirdējis par Costa del Sol jeb Saules krastu Spānijā – Vidusjūras piekrasti Andalūzijas dienvidos, kas pasaules klases kūrortu, nesteidzīgas atpūtas un saules cienītāju vidū ierindojas starp trīs labākajām, dalot šo godu ar Francijas Rivjēru un Floridas zeltainajām pludmalēm! 

Pilnīgi viss – lieliskais klimats, kad saule spīd 300 dienas gadā un gaisa temperatūra pat „ziemas spelgonī„ nenoslīd zem + 15, vairāk nekā gadsimtu izkoptā tūrisma industrija, ērtā infrastruktūra, kosmopolītismā nepazaudētā Andalūzijas kultūras bagātība -  aicina vismaz reizi iegriezties Costa del Sol un apmeklēt arī šī reģiona galvaspilsētu Malagu. 

Vēsture 

Malagu dibināja feniķieši jau 8 gs. pirms Kristus, dodot tai Malakas vārdu. Pirmā gadu tūkstoša sākumā- Romas impērijas laikā – Malaga pelnīti ieņēma nozīmīgas ostas pilsētas lomu. Pēc impērijas sabrukuma trīs gadsimtus šajā teritorijā saimniekoja vestgoti, bet 711. gadā, tāpat kā visā Ibērijas pussalā, Malagā sākās arābu laiki. Septiņu gadsimtu laikā Malaga nostiprināja savas pozīcijas ne tikai kā viena no lielākajām Vidusjūras ostām, bet arī kā zīda un citu eksportēšanai noderīgu preču ražošanas centrs. 
Kad 15. gadsimtā notika arābu padzīšana no Ibērijas pussalas, Malagas aplenkums 1487. gadā bija viens no visilgākajiem šīs cīņas vēsturē. 

16. gadsimtā reģionu un tai skaitā Malagu raksturoja ne vien ekonomiska lejupslīde, bet arī epidēmijas, dabas katastrofas un neražas gadi. Divus gadsimtus vēlāk svešzemju tirgotāju rosības uzsākšana sāka iezīmēt labo laiku atgriešanos Malagā. Tā kļuva par galveno plašas apkārtnes lauksaimniecības eksportpreču – vīna un rozīņu iekraušanas ostu, kas arī koncentrēja pilsētā nopelnīto bagātību. 18. gadsimtā beidzot tika atrisināta hroniskā pilsētas problēma – ūdens apgāde, jo tika uzcelts San Telmo akvedukts ( lielākais infrastruktūras projekts tā laika Spānijā). 

Malagas un apkārtējā reģiona uzplaukumu pārtrauca ekonomiskā krīze 19. gadsimta nogalē, kuras rezultātā panīka rūpniecība un lauksaimniecība. Uz biznesu orientētā vidusšķira ātri izlēma izmantot Andalūzijas izdevīgos klimatiskos apstākļus, brīnišķīgās ainavas, kultūras un arhitektūras bagātības, lai pavērtu plašas durvis tūrismam, kas mūsdienās veido Malagas un Spānijas Vidusjūras piekrastes turības pamatu. 

Malaga

Malagas, tāpat kā visas Andalūzijas kultūra ir bagātīgs kristīgās pasaules un arābu mākslas mistrojums. Arhitektūras senākais paraugs pilsētā ir romiešu teātra drupas (1. gadsimts ). No mauru mākslas iespaidu atstāj Alkasaba – arābu karaļu uzceltā pils - cietoksnis un Hibralfaro – cietoksnis, kas reizē pilda arī bākas funkciju. Vecpilsētā galvenais apskates objekts ir katedrāle, kas iesaukta par La – Mankitu jeb dāmu vienroci. 16. gadsimtā Andalūzijas renesanses stilā celtais Malagas galvenais dievnams palicis tikai ar vienu torni, jo otrais tā arī nekad netika uzcelts naudas trūkuma dēļ. 

Malaga ir slavena ar saviem muzejiem – to šeit ir vairāk nekā 40. Ievērojamākais, protams, ir pasaulslavenā kubista Pablo Pikaso muzejs ar tajā ietilpstošo, apmēram 150 dažādos daiļrades periodos radīto darbu rotāto galeriju un māju, kurā mākslinieks dzimis. Mākslas cienītājiem jāapmeklē arī Karmenas Tissenas muzejs, kura kolekcijā plaši pārstāvēta 19. un 20. gadsimtu spāņu glezniecība. Un vēl – Malagā atrodas pati mazākā baznīca pasaulē – Santa Isabel de Hungria (nepilni 2 m2). 

Taču nemaz nav laiks jāpavada tikai Malagas saules pielietajos bulvāros, ēnainajās vecpilsētas ieliņās, subtropu augiem greznotajos parkos un Costa del Sol pludmaļu zeltainajās smiltīs – Malaga ir lielisks izejas punkts slavenāko Andalūzijas pilsētu apmeklējumam. 

Kordova 

Andalūzijas pilsēta Spānijas dienvidos un tāda paša nosaukuma provinces galvaspilsēta Kordova bija Romas provinces kodols gan republikas, gan impērijas laikos. Vēlāk tā kļuva par arābu kalifāta galvaspilsētu un 10./11 gs. – par vienu no pasaules apdzīvotākajām pilsētām, kultūras, finanšu, politisko un ekonomisko centru. 

Pēdējā kalifa valdīšanas laikā 13. gs sākumā pilsēta sāka panīkt un arī tad, kad tā pārgāja kristiešu rokās (1236.), tās lejupslīde turpinājās līdz pat 20. gs. sākumam. Kordovai ir otrā lielākā Vecpilsēta Eiropā un lielākā pilsētas teritorija pasaulē, kas ietverta UNESCO pasaules vēstures mantojuma sarakstā. 

Pilsētas vizītkarte un simbols ir Kordovas Lielā mošeja - katedrāle. Ap mūsu ēras 600 gadu tās vietā bija vestgotu kristiešu Sv. Vinsenta baznīca. Pēc arābu iebrukuma kādu laiku baznīca tika dalīta starp kristiešiem un arābiem, kuri vēlāk atpirka kristiešu pusi. 784 gadā tā, pilnīgi pārveidota mauru tradīcijās, sāka darboties kā kalifāta galvenais dievnams. Trīs gadsimtu laikā dievnams piedzīvoja dažādus arhitektoniskus pārveidojumus, tomēr acīmredzama ir tā līdzība ar Damaskas Lielo mošeju. 

Kordovas mošeja ir slavena ar 856 kolonām, kas atbalsta gigantiskas dubultarkas lūgšanu zālē, bagātīgi zeltītām lūgšanu nišām, arkādēm rotātu iekšpagalmu, minaretiem, mozaīkām, krāsaina stikla logiem un ziliem dakstiņiem klātu domu, kas izgreznots ar zvaigznēm. 

Pēc tam, kad pilsētu atguva Ferdinanda III karaspēks, mošeja tika pārveidota par kristiešu katedrāli, izmainot daudzas musulmaņu dievnamu arhitektūrai raksturīgās pazīmes. Kristīgās kultūras raksturīgie atribūti baznīcai tika pievienoti līdz pat 18. gs, kas, iespējams, paglāba to no izpostīšanas Lielās inkvizīcijas periodā. 

Granada 

Granadas provinces galvaspilsēta Andalūzijā atrodas Sierra Nevada kalnu grēdas piekājē, trīs Spānijas upju sateces vietā. Mūsdienās pilsēta pazīstama, kā vieta, kur atrodas viena no prestižākajām valsts universitātēm. Taču Spānijas apceļotājiem pilsēta tiek ierindota kategorijā – jāapskata!, jo šeit atrodas Alhambra – mauru citadele un pils- viens no ievērojamākiem arābu kultūras mantojumiem Spānijā. 

Pēc ibēru – ķeltu ciltīm, Granadas teritorijā saimniekoja grieķu kolonija, tad Rietumu Romas impērija, vestgoti, Austrumu Romas impērija, līdz 711. gadā ar ebreju kopienas palīdzību pilsētu iekaroja arābi. Piecus gadsimtus Granadu pārvaldīja dažādu arābu dzimtu pārstāvji, līdz 1228. gadā Ibn-al-Ahmars iesāka Nasridu valdīšanu, kas kļuva par visilgāk valdošo dinastiju Ibērijas pussalā. 1238. gadā, pasludinot sevi par Kastīlijas Ferdinanda II vasaļvalsti, Granadas emirāts spēja pastāvēt līdz pat 1492. gadam, kad beidzot nonāca kristiešu rokās. Granadas emirāta krišanas rezultāts bija ne vien 800 gadus ilgušās mauru civilizācijas noslēgums Eiropā, bet arī brīdis, kad Spānija sāka veidoties par koloniālu impēriju. 

Kaut arī lielākā daļa arābu kultūras liecību tika iznīcinātas, tās mantojuma pamats – Alhambra – 14.gs. arābu pils un cietokšņa komplekss ar pasakainu rožu, apelsīnu koku un miršu dārzu apkārt tai Asabikas kalna virsotnē un Generalife – Nasridu emīru vasaras pils ar vislabāk saglabāto viduslaiku persiešu stila dārzu pasaulē - sajūsmina apbrīnotāju miljonus arī mūsdienās. 

Ronda 

Ronda ir mazpilsēta Malagas provincē, kas līdzīgi citām Spānijas dienvidu pilsētām piedzīvojusi visas to vēstures lappuses. Pilsētas statusu ieguvusi no Jūlija Cēzara, Ronda atšķiras no pārējām ar savu satriecošo atrašanās vietu Serrania de Ronda kalnu grēdas vidū, 120 metru dziļas un 70 m platas aizas malā. Viens no izcilākajiem vācu valodā rakstošajiem 20. gs. dzejniekiem R.M. Rilke izteicies, ka nekas visā Spānijā nav tik pārsteidzošs kā šā mežonīgā pilsēta. 

Uz Rondu vērts doties, kaut vai lai tikai šķērsotu kādu no slavenajiem, elpu aizraujošajiem tiltiem pāri aizai, kas dala pilsētu uz pusēm. Bet ne tikai Rondas trīs tilti ir apskates vērti. Rondā atrodas Spānijas vecākā vēršu cīņas arēna Plaza de toros de Ronda, kura 1784.gadā pilnībā tika uzbūvēta no akmens. Tieši Rondā 18. gadsimtā matadors pirmo reizi nokāpa no sargājošās zirga muguras, lai nostātos aci pret aci ar satrakoto vērsi. Katru gadu septembrī šeit notiek Feria Goyesca, kad matadori uz cīņu mazajā akmens arēnā ierodas tērpušies krāšņā apģērbā, kas veidots balstoties uz Goijas skicēm. 

Rondā jāapskata ne tikai vēršu cīņu arēna, bet arī elegantās 16. gs ēkas Vecpilsētas centrā, no kurām ievērojamākā ir Casa de Don Bosco, vai rotaļlietai līdzīgais baznīcas Santa Maria de Mayor zvanu tornis.

Seviļa 

Viena no skaistākajām Eiropas pilsētām, kur nelielā teritorijā atrodama viduslaiku arhitektūras un mākslas kvintesense. Ceturtā lielākā Spānijas pilsēta, kas ir visas Andalūzijas un arī Seviļas provinces galvaspilsēta, jau ir vairāk nekā 2000 gadu veca. Tās vecpilsētā spilgti saglabājušās piecus gadsimtus ilgušās arābu kultūras liecības, kas organiski saplūdušas ar gotikas, baroka un renesanses mākslas šedevriem.

Galvenais apskates objekti te ir Katedrāle – lielākais gotiskais dievnams pasaulē, kas uzbūvēts uz senas arābu mošejas pamatiem. Altārglezna ir 18 m augsta un atspoguļo Jaunās un Vecās derības ainas. Katedrālē atrodas arī vairāk nekā tūkstoš skulptūru, pieci tūkstoši gleznu, astoņdesmit flāmu vitrāžu logu un sarkofāgs ar K. Kolumba mirstīgajām atliekām. Otrs UNESCO pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā ierakstītais objekts bez Katedrāles ir Alkazars – piļu komplekss, kas tūkstoš gadu garumā kalpoja par Seviļas karaļu mājvietu.

Lai arī piļu arhitektūru veido arābu un kristiešu skaistuma izpratnes simbioze, mauru stils te ņēmis redzamu pārsvaru un krāšņās flīzes, sarežģītie metālkalumi un padzisušie korāna teksti uz sienām, liekas tikpat burvīgi kā krāšņie dārzi ar vienmēr ziedošu augu grupām, klusi urdzošām strūklakām un dzīvžogu labirintiem.